Šogad apritēja 30 gadi kopš dibināta Latvijas PSR Internacionālās Darbaļaužu frontes (Interfrontes) – organizācija, kas atbalstīja Latvijas sociālistiskās izvēles saglabāšanu un tās atrašanos Padomju Savienībā. Jau tolaik daudzi Interfrontes aktīvisti saprata, kas notiks ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem Latvijā, ja sabruks PSRS. Kāpēc neizdevās mainīt situāciju un kas tagad sagaida krievus Latvijā, portālam RuBaltic.Ru pastāstīja Interfrontes pirmā kongresa dalībnieks, tiesībsargs, Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs Vladimirs BUZAJEVS.
— Buzajeva kungs, jūs piedalījāties Interfrontes pirmajā kongresā. Kāpēc jūs iestājāties šajā organizācijā? Kādus mērķus atbalstījāt?
— Tolaik cilvēki bieži atrada domubiedrus, pateicoties publikācijām avīzēs, šajā gadījumā – avīzē “Sovetskaja molodjož”, kur mēdzu publicēt rakstus. Mani sameklēja ar redakcijas starpniecību un uzaicināja uz pirmo dibināšanas sapulci fabrikā “Latvija”.
Tolaik mums dāvāja atklātību, viedokļa izpausmes brīvību, un padomju cilvēkiem tas šķita ļoti neparasti. Tiesa, ar viedokļa brīvību sākās arī straujais latviešu nacionālisma uzliesmojums, kam pretstatā tika radīta Interfronte.
Interesanti, ka toreizējais nacionālisms nebija spontāns, gluži pretēji, tas bija ļoti labi noorganizēts un visa Latvijas valsts mašīna to atbalstīja. Medijus gandrīz pilnībā kontrolēja nacionālisti, izņemot dažas avīzes, kas nāca klajā krievu valodā.
Tagad mēs zinām, ka Latvijas Tautas fronte (LTF) tika radīta ar Latvijas Komunistiskās partijas CK labvēlību, “čekas maisos” atrasti vairāki LTF dibinātāji un aktīvākie locekļi.
Tā guva aktīvu atbalstu arī Maskavā, atsevišķu Politbiroja locekļu līmenī.
Savukārt Interfrontes locekļi jutās kā absolūti disidenti.
Iepriecina tas, ka, atšķirībā no disidentiem 70.gados un 80. gadu sākumā, mūs nesēdināja cietumos vai psihiatriskajās slimnīcās, vienkārši pastāvīgi vajāja presē, piedēvējot mums patiesībai neatbilstošus šaušalīgus nodomus.
Interfrontes dibināšanas ideja pieder Civilās aviācijas institūta pasniedzēju grupai, kuri mēģināja izmantot perestroikas augļus, atklātību, tiesības pulcēties politiskiem mērķiem, lai aizsargātos no nacionālistiskajiem uzbrukumiem.
Abas frontes paziņoja, ka atbalsta perestroiku un atbalsta iespēju paust savu viedokli. Taču Interfronte uzsvēra, ka neapstrīd PSKP vadošo lomu un uzskata, ka tai jāizpaužas realitātē. Interfrontē aktīvi strādāja vidējā posma komunisti, lielu uzņēmumu vai mācību iestāžu partijas komiteju sekretāru līmenī.
Vienlaikus Latvijas KP vadība bija Tautas frontē un ar baudu vēroja partijas pašsabrukumu.
Pārsvarā Interfronte organizēja akcijas ielās. Tās patiešām bija plašas. Ja demonstrācijā izgāja mazāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, tika uzskatīts, ka tā ir neveiksmīga. Komjaunatnes krastmalā sapulcējās pat simtiem tūkstošu cilvēku. Viņu vidū galvenokārt bija krievvalodīgie, tie paši “migranti”, kā viņus nicīgi dēvēja tālaika latviešu prese.
— Tiesa, 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanās Interfronte bija pārstāvēta nenozīmīgi. Kāds, pēc jūsu domām, tam iemesls?
— Tolaik Interfrontes iekšienē jau radās problēmas. Cilvēki, kuri to dibināja, tas pats Anatolijs Belaičuks no Civilās aviācijas institūta, tika pabīdīti prom no vadības, bet viņu vietā nākušie Anatolijs Aleksejevs un Igors Lopatins bija konservatīvāki.
Diemžēl viņiem neizdevās sagatavot organizāciju alternatīvām vēlēšanām, kas padomju cilvēkiem toreiz bija pilnīgs jaunums. Piemēram, Rīgas pilsētas padomes vēlēšanās 1989. gada beigās mani atbalstīja nevis Interfronte, bet gan neliela krievu inteliģences grupa, Demokrātiskās iniciatīvas centrs.
Tobrīd jau bija pagājis Interfrontes otrais kongress, bet es gandrīz biju zaudējis tās vadības uzticību, kad ierosināju iekļaut programmā privātīpašuma atbalstu, kas viņiem, acīmredzot, šķita ne īpaši komunistiski. Par to, ka pārpublicēju avīzē “Jedinstvo” Krievijas monarhistu rakstus, kuros tika prognozēts PSRS sabrukums un komunistiskās partijas gaidāmā bēdīgā loma tajā, mani izslēdza no avīzes redkolēģijas.
Pie tam, neskatoties uz maniem lūgumiem, manā apgabalā starp 13 kandidātiem balotējās vēl veseli divi Interfrontes pārstāvji. Vēlēšanas toreiz notika pēc mažoritārās sistēmas, un iznāca, ka mēs visi bijām konkurenti. Tomēr otrajā kārtā es paliku divatā ar Tautas frontes pārstāvi. Tā kā vēlēšanu apgabals apmēram par 70% bija krievvalodīgs, galu galā es uzvarēju un kļuvu par deputātu.
Protams, tā bija pēdējā muļķība – vairākiem kandidātiem no vienas organizācijas ierasties vienā apgabalā, un Tautas frontē nekā tāda nebija. Tur vēlēšanām gatavojās profesionāli. Piemēram, pirms vēlēšanām viņu avīze “Atmoda” nodrukāja kandidātu sarakstu, par kuriem vajagot balsot, bet mēs faktiski darbojāmies pret valsts mašīnu, kuras mērķis bija apspiest jebkādus krievvalodīgo iedzīvotāju mēģinājumus organizēties.
Mums bija nepārprotami nevienlīdzīgas svara kategorijas, un vēlēšanu rezultātiem nevienu nevajadzētu pārsteigt – neizdevās ievest Augstākajā Padomē trešo daļu deputātu, kuru spētu bloķēt grozījumus Konstitūcijā.
— Vai bija kaut kāds atbalsts no centrālās varas puses, Maskavā?
— Politbiroja locekļi, kuri atbalstīja PSRS sabrukumu, piemēram, Aleksandrs Jakovļevs vai Eduards Ševardnadze, pat necentās atbalstīt Interfrontes, viņi tās, gluži pretēji, dēvēja teju vai par “elles izdzimumiem”. Protams, Latvijas Interfronte centās veidot horizontālos un vertikālos sakarus ar kaimiņu interkustībām Igaunijā un Lietuvā, kā arī sazināties ar Maskavu. Taču, tāpat kā Latvijā, sapratne neatradās pirmo amatpersonu līmenī, kuri, ņemot vērā stingro varas vertikāli PSRS, neko daudz palīdzēt nevarēja. Zināms atbalsts bija, taču ar to nepietika.
Savukārt Tautas fronte turpināja masveida propagandu valsts medijos, arī krievu auditorijas rindās. No viņu puses skanēja skaisti solījumi, piemēram, pilsonība visiem vai garantijas par krievu izglītības saglabāšanu.
Tas viss lija pār Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju galvām līdz ar organizāciju nosodījumu, kas mēģināja aizstāvēt viņu intereses, dēvējot par staļinisma un totalitārisma aizstāvjiem.
Neapšaubāmi, daļa krievvalodīgo noticēja šiem meliem un vēlēšanās atbalstīja Tautas fronti. Ja visi krievi būtu balsojuši par Interfronti, man šķiet, minimālais deputātu skaits, kas neļautu iekļaut grozījumus konstitūcijā, būtu savākts, un tad valstī daudz kas būtu citādi.
Interesanti, ka pirms referenduma par Latvijas neatkarību, 1991. gada martā es avīzē “Rīgas balss” publicēju rakstu “Neatkarība un pilsētas liktenis”. Šī avīze mūs necieta ne acu galā, taču formāli tas bija Rīgas pilsētas padomes preses izdevums. Tāpēc, izmantojot savu pilsētas padomes deputāta mandātu, panācu, ka tika publicēts raksts, kurā es precīzi prognozēju, kas notiks ar pilsētas uzņēmumiem un tajos strādājošajiem pilsētas iedzīvotājiem. Protams, ir skumji, ka mana prognoze ir piepildījusies. Līdzīgi ir arī ar krievu iedzīvotājiem.
Tas, ka krievu izglītība tiks sašaurināta, kļuva skaidrs ļoti ātri, žēl tikai, ka neizdevās par to pārliecināt visus krievus.
— Kā jums šķiet, kas tādā gadījumā sagaida Latvijā dzīvojošos krievus, jo neatkarības gados situācija ir tikai pasliktinājusies?
— Nākotni prognozēt neuzņemšos, lai arī, protams, krievvalodīgās mazākumtautības stāvoklis Latvijā pēdējo 27 gadu laikā mani ne mazākajā mērā nenoskaņo optimistiski. Mazākumtautība ir un paliek mazākumtautība. Tā ir visai sašķelta un pati no sevis spiesta aizsargāties. Taču vismaz cīņas aizsardzībā bija, un cita starpā tās novedušas tiktāl, ka mēs pašlaik ar jums sarunājamies un apspriežam šos jautājumus.
Ja nebūtu pretojušies, nebūtu arī šīs sarunas, jo nebūtu arī pašu krievu Latvijā.
Tomēr viņi ir, un esmu pārliecināts, ka jebkādos apstākļos mūsu vidū vienmēr atradīsies tie, kas gatavi pretoties. Citādi taču uzbrukumi kļūs biežāki un pārliecinošāki.