Politika Politika

Neviens neņems vērā Baltijas intereses strīdā iestigušajā Eiropas Savienībā

Vaizdo šaltinis: menswork.ru
 

Eiropas Savienību plosa iekšējās pretrunas. Francija tirgojas ar Vāciju par „Ziemeļu straumi 2“, Itālija atbalsta „dzelteno vestu“ kustību Francijā, bet Lielbritānija kašķējas ar visu „vienoto Eiropu“ par savu izstāšanos no ES. Par to, vai sašķēlies Eiropas Savienības romāņu-vācu „kodols“, pie kā novedīs Brexit, vai reāls ir ES sabrukuma risks un kas notiks ar Baltijas perifēriju krīzes plosītajā ES, analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja Politisko un ekonomisko pētījumu centra (Maskava) vadītājs Vasilijs KOLTAŠOVS.

Par Itālijas soļiem pret ES

— Par apvienoto Eiropu iespējams runāt, kamēr Vācija kontrolē procesus ES, bet briti bezpalīdzīgi vāļājas ceļos Angelas Merkeles priekšā un baidās pat iepīkstēties, ka viņi varētu sagraut ES. Taču Vācija šo Eiropu vada ar stingru roku.

Itālija ar nodomu spēlēja pret Franciju, lai piespiestu to atbalstīt Itālijas viedokli par parāda apmēriem, finanšu politiku un, iespējams, pat jautājumā par to, ka varētu pieaugt Itālijai atvēlētie Eiropas izdevumi. Tomēr tas nav dumpis vai solis pretī Eiropas Savienības sabrukumam.

Itālijai klāsies ļoti smagi, ja Merkele sadusmosies. Kad viņa sadusmojās 2015.gadā , uz ceļiem tika nospiesti grieķi.

Notikumi attīstās vienveidīgi: izskan draudi organizēt finansiālo izolāciju, to, ka jūs neapmeklēs neviens tūrists, neviena jūsu prece netiks pārdota Eiropā... Pēc tam visi atkal ir paklausīgi.

Tāpēc Itālijas lēmums atbalstīt “dzeltenās vestes” drīzāk liecina par cīņu resursu pārdales ietvaros Eiropas Savienībā. Tās sabrukums diezin vai ir iespējams.

Par ES vienotības perspektīvām

— ES sabrukums bija iespējams 2017.gadā, kad notika Francijas prezidenta vēlēšanas.

Ja britu konservatori nebūtu tik gļēvi, viņi pastieptu roku konservatoriem Francijā – Marinai Lepēnai, ieteiktu izjaukt novecojušo Eiropas Savienību un salikt no jauna, tas ir, sākt pārrunas ar Itāliju, Spāniju, Nīderlandi un Beļģiju pret nomācošo Vācijas hegemoniju.

Taču briti deva priekšroku pārrunām ar ES birokrātiem un Merkeli. Rezultātā viņi saņēma noteikumus, kas viņiem šķiet neapmierinoši. Par to Terēza Meja saskārusies ar smagu kritiku.

Francijā uzvaru izcīnīja Emanuels Makrons, kam Merkele dāvājusi vairākus “reveransus”. Vācijas kanclere sniedza Makronam iespēju justies kā augsta līmeņa politiķim, kādu Fransuā Olands savas prezidentūras gados nekad nav sasniedzis.

Rezultātā franči primitīvi seko Vācijas fārvaterā. Grieķijas finanšu ministrs Jans Varufaks situāciju komentēja īsi: franči atkārto, ko teikuši vācieši.

Tātad ES sabrukums Rietumos ir maz iedomājams. Lielā mērā viss ir atkarīgs no sistēmas, no vācu tūristu plūsmas. Taču Austrumos draudi ir nopietni, jo tā ir nežēlīgi ekspluatētā perifērija (piemēram, Ukraina) un daļējā perifērija (piemēram, Polija).

Šajā gadījumā Ukraina ir Eiropas Savienības tālākā perifērija, - ES izlaupa valsts iedzīvotāju resursus, nedāvājot nekādas civilās tiesības un padzenot zemākajos darba tirgus līmeņos. Tāpēc šeit nacionālo lozungu fornā iespējams sašutums par pazemojumu, ko sagādā “līdztiesīgā Eiropa”, kur nācijām nav attīstības ceļa, mājsaimniecībām – dzīves līmeņa pieauguma.

Kādam atliek tikai “sašūpot” situāciju, un šajā virzienā to spēj paveikt tikai Krievija.

Lai saglabātu sistēmu, Eiropas Savienība ir spiesta turpināt virzību uz austrumiem: piedalīties pārrunās ar Aleksandru Lukašenko, lai arī Baltkrievija nokļūtu ES ietekmes zonā; noturēt Ukrainu, kontrolēt tajā notiekošos procesus un atbalstīt Krievijai naidīgi noskaņotus spēkus.

Balkāni ir vēl viena “pulvera muca” Eiropas Savienībā, jo Balkānu valstu ekonomika ir sagrauta, to nācijas ir pazemotas. Arī grieķi.

Tiklīdz Krievija (iespējams, saiknē ar Turciju) piedāvās viņiem alternatīvu, ES zaudēs Balkānus.

No šejienes var sākties ES sabrukums, jo Ungārija būs tur, kur būs Balkāni, savukārt tur, kur būs Ungārija, būs arī Slovākija.

Domstarpības “vienotajā Eiropā”

— Pretrunas liecina, ka ES dalībvalstīm dāvātās priekšrocības nav pietiekamas ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstībai tādās valstīs kā Itālija, Spānija un Francija. Beneficiāru loks pēdējos gados sašaurinās. Tomēr arī tagadējie beneficiāri pagaidām spēj kontrolēt pakļautās valstis un bloķēt iespējamo dumpošanos.

Eiropas vienotās armijas izveides plāni

— Eiropas vienotās armijas izveides plāns bija vien reklāmas pasākums. Labi, pieļausim, ka ES tiks apvienots zināms skaits armijas vienību. Kas no tā mainīsies? Cilvēki runā dažādās valodās, viņiem ir dažādu valstu pilsonība, izstrādātas atšķirīgas militārās nostādnes. Jā, var parādīties eirokrātijai pakļautas papildu militārās vienības.

Taču nekāda vienotā Eiropas armija nebija vajadzīga, lai saspridzinātu Dienvidslāviju.

Tāpēc patlaban šis jautājums nešķiet nopietns. Makrons to vienkārši izmantoja, lai uzsvērtu Francijas lomu Eiropā.

Tas bija viņa galvenais PR uzdevums, turklāt netika veikts par spīti Vācijai. Piemēram, jautājumā par “Ziemeļu straumi 2” Francija nostājās Vācijas pusē, tāpēc gāzesvada būvdarbi turpināsies.

Par Brexit ietekmi ES perifērijas valstīs

— Valstis perifērijā saņems mazākas naudas summas, daļa iedzīvotāju atgriezīsies no Lielbritānijas, kur devušies peļņā, tomēr liela daļa paliks Eiropā. Dažs labs pārvāksies uz Īriju, citi – uz kontinentu, jo viņi nebrauks uz mājām, lai dzīvotu nabadzībā.

Baltijas valstis bija nabagas un būs nabagas arī nākotnē, taču tās ir absolūti kontrolējamas: daļēji tās pārvalda amerikāņi, daļēji – eirokrātija. Šo nāciju intereses netiks ņemtas vērā.

Eiropas Savienība turpinās izsūknēt resursus no perifērijas, dumpji kļūs vēl pirmatnīgāki nekā “dzelteno vestu” akcijas Francijā.

Bet tagad iedomājieties, kas notiks austrumos, kur nav vērienīgu arodbiedrību, nav pat politisko organizāciju ar sociālo pieredzi, kādu guvuši franči. Iespējami dumpji, var nodegt policijas iecirkņi, taču ES tos apspiedīs.

Tikai rodoties ekonomiskajai alternatīvai, ko objektīvi var dāvāt tikai Krievija, būs iespējams teikt, ka segregācijas mocītās, uz nevienlīdzības pricipiem būvētās ES vietā parādīsies savienība, kurā Austrumeiropas valstis tiks uzņemtas kā līdztiesīgi partneri.

Tad būs vienots tirgus, vienoti noteikumi, vienota muita, un nekādas segregācijas vai vietējās ražošanas iznīcināšanas.

Straipsnis lengvai skaitomas ir kitomis kalbomis: